Internet, social media and technology / Internets, sociālie mediji un tehnoloģija

This became a looong blog post + I was supposed to publish it yesterday, you can just imagine that the date on top says 23 NOV 2014, it would be more accurate. ;)

Good morning everyone! :) Did you have a good night sleep?

I certainly did, as I little overslept. But. It doesn’t matter, great day today! :) Posting every day is hard, because not every day you have a topic in your head. But I have already had 2 day break, so I am back on track. :D

Yesterday I was thinking what to post and to my mind came a thought how thankfull I am for the internet and expecially youtube. :D It’s crazy, I know. And when I say youtube you automatically think „O! What a way to waste time!” At least, that what comes in my mind when I read that. However, I have spent hours of studying in youtube: watching videos about cell structure and work, watching over and over again how the Crebbs cycle work, analyzing and understanding every little detail. And yesterday, while I was doing my handicrafts, I watched four or five documentaries in youtube. So, I wanted to say, that on youtube, there is some serious stuff, too! Of course I enjoy watching Ellen or Jimmy Kimmel and Jimmy Fallon shows as well ;), but having a good laugh time to time is really ok! 

About internet, it is hard to imagine that only way my parents in their youth could get infromation was going to library and school, asking parents or others, or reading the paper. We are so used to the computers and smartphones, do we still really appreciate them? That we can google everything. That we can cheat in exam without writting a cheat sheat, just browsing the internet in our smartphones. Do we appreciate that we can interact almost personally with celebrities just following them on twitter? It is nothing new what I am saying, it just strikes me, how small world has become. How close all civilization is interacting (at least all who have internet). Fifty years ago the only way to talk to someone overseas was calling by phone or writting a letter, now I can communicate with total strangers from all over the world in one moment.

One of my parent's class.

I like technology. I like smart phones, watches and everything. However, I don’t enjoy the thought that we can’t live without technology. And also, what do we do with the technology? If I am constantly checking all social portals, at home, in transport, at job, in school what good does it bring me? Is this what the technology is for? Telling everyone on twitter that I had a sandwich for lunch or show how muddy my boots are from the trip in instagram or check in every place I have been, because...? I think nowdays we mostly use technology to report our lives to our friends and strangers, so that it counts. So everyone knows that YOU have a life and you have fun. I think, in some way social media helps us to believe in ourselves. Believe that we are something. Maybe helps us to express what we would not express in real life. However, the belief comes from outside. From likes or retweets. So, with social media we lay our life in other people’s hands if we rely on their judgment. Or maybe we are seeking just for the approval that we are cool and interesting or we just like to share because of sharing. But to stop a great conversation just to tweet that you have a great conversation is crazy. :D 

Technology in use ;) (studying ecology last year).

I, myself, check the social media as well. I used to do it a lot more but still ,when I did it a lot, it was nothing compared to some young people. But now I just have a quick look and I am done. I think it was about a month ago (or more) when I realised that I was more watching in facebook how my friends are living more than I lived myself. And it made me feel bad because everyone else was having fun and doing something and I was doing nothing of it. I did some other stuff, but it was not that spectacular and did not look that awesome in facebook timeline. But, on the other hand,  I am not that kind of person who likes to share EVERYTHING. I am more private. So I started NOT spending hour or even half an hour of checking what my classmates from primary school have been up to. I gave this time to myself and I have been happy about this decision since. I now compare myself less to others, I realise more, that we each are an individual cases and have our own lives to take care of.

 

My old instagram feed.

Again, while writting this post, I came to this thought: Social media don’t help a developing person to become an individual. To truly become what they are, because the mass is already telling what a person should be like. As social media is used by citizens from all over the World, we all, internet users, are kind of brushing up against each other, in some way becoming more similar. However, I am now thinking, I am thankful for social media as well, because I like the feeling that I can connect with different people from different countries and find out how they are living there. It’s fun! :) With internet the world of every individual has become wider, we know more, we have seen more.

And talking about this, I have to share this video! (Although I believe that many of you have already seen it!)

So... see you in social media, don’t forget to follow me on twitter! ;) Ha haa. ;) 

I would like to hear your thoughts on this topic as well. I know, this is a hard one as it is so controversial. There are pluses and mines, guess it just depends on how we use the power of technology and social media to make it a plus or a minus. Oh, I can’t shut up. :D Have a great day, and see you soon! :)

P.S. All pictures are taken or re-taken with smart phone camera. I think - pretty good quality! ;)

***

Šis iznāca ļoooti garš blogieraksts + biju paredzējusi to publicēt jau vakar, tāpēc droši varat iztēloties, ka datums rāda 23 NOV 2014, tā vienkārši būtu precīzāk. ;)

Labrīt visiem! :) Vai labi gulējāt?

Es noteikti, jo nedaudz aizgulējos. ;) Bet. Tas nekas, šodien lieliska diena! :) Blogot katru dienu nav viegli, jo ne katru dienu ir prātā tēma par ko rakstīt. Bet man jau ir bijis divu dienu pārtraukums, tā kā esmu atpakaļ ar jaunu sparu! :D

Vakar domājot, par ko varētu būt jaunais blogieraksts, prātā ienāca doma, cik pateicīga es esmu par interneta, it sevišķi, youtube esamību manā dzīvē. :D Jup, ir traki,es zinu. Un kad es saku „youtube”, jūs droši vien nodomājāt kaut ko tādu kā „O! Kāda laika izniekošana!” Vismaz tas ir tas, kas man pirmkārt ienāk prātā domājot par youtube. Tomēr, es esmu pavadījusi daudzas stundas mācoties youtubā: skatoties video par šūnu struktūru un darbu, atkārtojot atkal un atkal kā darbojas Krebsa cikls, analizējot un saprotot katru sīkāko detaļu. Un vakar, kamēr ņēmos ar saviem rokdarbiem, es noskatījos kādas piecas dokumentālās filmas tieši iekš youtube. Es tikai gribēju teikt, ka youtubā var atrast arī kaut ko nopietnu! Protams, man sagādā prieku skatīties arī Ellen, Jimmy Kimmel un Jimmy Fallon šovus! ;), bet kārtīgi izsmieties laiku pa laikam taču arī ir labi! :)

Par internetu, ir grūti iedomāties, ka vienīgais veids kā mani vecāki jaunībā varēja iegūt informāciju bija bibliotēkā, skolā vai jautājot vecākiem, vai lasot avīzi. Mēs esam tik ļoti pieraduši pie datoriem un gudrajiem telefoniem, vai mēs tos vēl aizvien novērtējam? Mēs varam visu iegūglēt. Mēs varam šmaukties eksāmenā un informāciju uzreiz meklēt internetā, nav nekādas vajadzības vairs pēc špikeriem. Vai mēs novērtējam to, ka varam gandrīz personīgi sastapties ar visām slavenībām vienkārši sekojot viņām twitterī? Nav jau nekas jauns, ko stāstu, bet tas mani tomēr pārsteidz, cik maza pasaule ir kļuvusi. Cik cieši civilizācija mijiedarbojas (vismaz tie, kuriem ir internets). Pirms piecdesmit gadiem vienīgais veids, kā sazināties ar kādu pāri jūrai bija sazvanīties vai uzrakstīt vēstuli. Tagad es varu komunicēt ar pilnīgiem svešiniekiem no visas pasaulēs vienā sekundē!

Man patīk tehnoloģijas. Man patīk gudrie telefoni pulksteņi un viss pārējais. Tomēr,  mani nepriecē doma, ka mēs nevaram dzīvot bez šīm tehnoloģijām. Un, turklāt, ko mēs ar tām darām? Nepārtraukti pārbaudām sociālos portālus – mājās, transportā, darbā un skolā, kādu labumu tas dod un vai tam tehnoloģijas, galvenokārt, ir domātas? Vai tāpēc lai izstāstītu visiem twitterī, ka man pusdienās bija sviestmaize vai dalīties instagramā ar dubļainu zābaku bildi no ekskursijas vai „iečekoties” katrā vieta, kur apstājies? Es domāju, mūsdienās cilvēki ikdienā tehnoloģiju izmanto, galvenokārt, lai atskaitītos par savu dzīvi draugiem un svešiniekiem. Lai visi zina, ka tev ir dzīve un tev ir jautri. Es domāju, kaut kādā veidā sociālie mediji palīdz mums noticēt sev. Noticēt, ka mēs esam kaut kas. Varbūt palīdz mums izpausties tādos veids, kādos īstajā dzīvē mēs nekad nevarētu. Tomēr, šī ticība sev nāk no ārpuses. No like-iem un retweetiem. Tātad ar sociālajiem medijiem, mēs ieliekam savu dzīvi citu cilvēku rokās. Vai varbūt vienkārši meklējam apstiprinājumu tam, ka esam forši un interesanti vai arī mums vienkārši patīk dalīties ar info, dalīšanās pēc. Bet iepauzēt sarunu tikai tāpēc, lai ietwītotu, ka man ir lieliska saruna - tas ir traki. :D

Es pati arī apmeklēju sociālos portālus. Es kādreiz darīju to daudz vairāk, bet pat tad, tas bija nekas, salīdzinot ar citiem jauniešiem. Bet tagad, es tikai uzmetu ātru skatu un dodos prom. Man liekas, tas bija pirms kāda mēneša vai vairāk, kad es sapratu, ka vairāk laika pavadu skatoties facebookā, kā dzīvo mani draugi, nevis dzīvoju pati. Un tas lika justies man slikti, jo  visiem bija visādi forši notikumi dzīvē un viņi darīja daudz ko, kad es nedarīju neko no tā. Es gan darīju citas lietas, bet tas nebija nekas TIK īpašs vai kaut kas, kas izskatītos iespaidīgi facebook laika līnijā. Bet no otras puses, es tāpat neesmu tas cilvēks, kuram ļoti patīk dalīties ar VISU. Es esmu vairāk privāta. Nu lūk, un tad es sāku NEpavadīt stundu vai pat pusstundu čekojot, kas jauns manu pamatskolas klasesbiedru dzīvēs. Es veltu šo laiku sev un esmu apmierināta ar savu lēmumu. Es tagad salīdzinu sevi mazāk ar citiem, saprotu, ka mēs katrs esam individuāls un mums katram ir savas dzīves par ko rūpeties.

Un atkal, rakstot šo ierakstu, nonācu pie jaunas domas, ka sociālie mediji nepalīdz cilvēkiem attīstīties par individualitātēm vai patiesi kļūt par to, kas viņi ir, jo masa jau ir radījusi viedokli par to, kādam ir jābūt cilvēkam. Tā kā sociālos medijus izmanto iedzīvotāji no visas pasaules, mēs, interneta lietotāji, norīvejamies viens gar otru un kaut kādā veidā kļūstam līdzīgaki, vienādāki. Tomēr, tagad es te tā domāju, ka esmu pateicīga arī par sociālajiem portāliem, jo man patīk šī sajūta, ka es varu kontaktēties ar dažādiem cilvēkiem no dažādām pasaules valstīm un uzzināt kā viņi dzīvo tur. Tas ir aizraujoši! :) Internets ir veicinājis katra cilvēka individuālā redzes loka paplašināšanos – mēs zinām vairāk un esam redzējuši vairāk.

Tad jau... tiekamies sociālajos portālos un atcerieties man sekot twiterī! ;)  He hee. ;)

Es labprāt dzirdētu arī jūsu domas par šo tēmu. Es zinu, ka šī nav viegla, jo tik strīdīga. Ir gan plusi, gan mīnusi, laikam tas atkarīgs no tā, kā mēs izmantojam tehnoloģijas un sociālo mediju spēku. Ak, es nevaru aizvērties par šo tēmu. :D Lai jums lieliska diena un drīz tiekamies! :)

P.S. Visas bildes uzņemtas vai atkārtoti uzņemtas ar gudrā telefona kameru. Man šķiet, tīri laba kvalitāte! ;)

Madara

Motivation and snow / Motivācija un sniegs

 

 Good morning, everyone! :) First snow in Riga in 2014. It feels a lot more chirstmasy now. :)

Right now I am staying at home A LOT. However, I am not that lazy type person that lays all day in front of TV or computer with no purpose. Ok, I have done that too of course, but if I do it day after day I feel so unsatisfied and grumpy, so it is really not worth it. BUT I wanted to talk about motivation or how do you get anything done when there is no obvious pressure? Although I don’t like TV days, it is still hard to get motivated and study on my own. Even if I know that it can bring me some good in the future. Sometimes I just do it and enjoy, sometimes I can’t make myself to sit and be interested in anything. Maybe I haven’t convinced myself that I really need this information, because I need meaning in everything. In school everything was clear – if not else, I will need it in the exam. Guess in the self-discipline field there is a place for me to grow. ;)

So the question is - Where does motivation come from? Or maybe I don’t need motivation but inspiration?

(Writting this post and thinking about the questions I have come to my answer: motivation comes from seeing that what I do now will definitely bring something good in the future.)

But anyway, lately I reimind myself that most important is to feel good every day. Even with all the problems or things that trouble us. When your week flies too fast and you catch yourself thinking: „Wow, it’s Monday again!”. I believe something’s not quite right. I think when we are „in the moment” we feel our life more and it somehow slows down because you are not thinking about the future or past, you are right now where your life happens. Life is about enjoying THIS moment. :)

By the way, I am not trying to teach anyone how to live, I am just  sharing my thoughts. I am learning myself to capture the moment and enjoy, and live happily EVERY day. :) Somehow in this rush and thirst for success we forgot what life really is about – being happy you. :)

I already asked you a question in the middle of the post, and I would be really delighted if you would share your thoughts on the topic. :)

Have a great Friday! :)

***

Labrīt visiem! :) Pirmais sniegs Rīgā 2014. gadā. Ziemassvētki tuvojas! :)

Šobrīd es mājās pavadu DAUDZ laika. Tomēr, es neesmu tas slinkās personas tips, kas visu dienu bezjēgā gulšņā pie TV vai datora. Nu labi, es esmu darījusi arī tā, protams, bet pēc tādām dienām pārsvarā jūtos īgna un neapmierināta, ka tas tiešām nav tā vērts. BET es gribēju runāt par motivāciju jeb kā jums izdodas jebko izdarīt, kad nav redzama spiediena no ārpuses (piem. dažādi termiņi skolā, darbā utt). Lai gan man nepatīk TV-dienas, man vienalga ir grūti justies motivētai mācīties uz savu roku. Pat tad, ja es zinu, ka tas noderēs nākotnē. Dažreiz man izdodas lieliski, piesēžos, daru un izbaudu, dažreiz neko negribās, ka nevaru pat mierā nosēdēt pie vajadzīgās informācijas. Varbūt es vienkārši neesmu līdz galam pārliecināta, ka man tas noderēs, jo man vajag praktiski katrai darbībai redzēt jēgu. Skolā viss ir skaidrs – ja ne citādāk, tad noderēs eksāmenā. Šķiet pašdisciplīnas lauciņā man vēl ir kur attīstīties. ;)

Jautājums ir – No kurienes rodas motivācija? Vai varbūt man nevajag motivāciju bet iedvesmu?

(Rakstot šo blogierakstu, nonācu pie savas atbildes: motivācija rodas no apziņas, ka tas, ko es daru tagad, noteikti nesīs man labumu nākotnē.)

Jebkurā gadījumā, pēdējā laika atgādinu sev, cik svarīgi ir justies labi katru dienu. Pat ja ir problēmas vai lietas, kas mūs uztrauc. Kad nedēļas palido vēja spārniem un tu pieķer sevi pie domas: „Wow, jau atkal ir pirmdiena!” kaut kas nav īsti labi. Es domāju, kad mēs esam „šajā brīdī”, mēs vairāk jūtam savu dzīvi un tā kaut kādā veidā nedaudz piebremzē, jo netiek domāts par nākotni vai pagātni, bet cilvēks ir tieši tur kur dzīve notiek – tagad. Dzīve ir izbaudīt mirkli! :)

Starp citu, es nevēlos nevienam mācīt dzīvot, es vienkārši dalos ar savām domām. Es pati mācos noķert mirkli un izbaudīt, un dzīvot laimīgi KATRU dienu. :) Kaut kādā veidā šajā steigā un alkās pēc panākumiem, mēs aizmirstam par ko dzīve ir īstenībā – būt laimīgam sev. :)

Es savu jautājumu jau uzdevu ieraksta vidū un ļoti priecātos dzirdēt jūsu domas par šo tēmu! :)

Lielisku piektdienu! :)

Madara

Some of the latest recognitions / Pēdējā laika atziņas

Old people are still people. This is a weird one, as it is so obvious.  We have to respect the eldery and be nice to them, that’s for sure, but they are still grownups. They have lived a grownup life for a long time and have had a lot of experience. There is a saying that „you can’t change an old man”, but on the other hand, do we have to put up with every behaviour our grandparents come up with? I mean, do we have to take care of old people as they are children? (I am not reffering to special cases when there is an illness or some special condition). Because they are not. At one point they just started to feel old and not interested in caring about their life. Ok, I am no old people and I do not rule out that this is just my youngself opinion. I just want to say, that I think, old people (grandparents age) still can have fun, go out, dress up, even blog or take some courses and finally learn some french or drawing. It is up to them, do they feel old and sorry for themselves that grandchildren don’t call or visit THAT often or do they go out and GRAB A SPOON ( as Ross from „Friends” once said ;) ). Guess, that is what kind of grandma I wanna be, still interested in life. + Life long learning keeps the mind young. A win – win! :)

 But I understand that eldery are different generation. When they were young, they did things so much differently than we do now. They just think unlike us about life - when they were born, there were just a few cars on the streets, no computers, no internet, no mobile phones, none of the big information flow that is nowdays. Maybe they just lived more calm lives and keep living them as eldery. Me – I have already got used to the busy, fast life that is around. Cars, planes, youtube, instagram, twitter, info, info, info! I like peace and quite, how you already now, but I need the information flow as well, to feel like my brain has something to do too. :) Speed makes us feel alive in some way.

Photo from thepoke

Accept. This is an easy one too. It just clicked me over the weekend how important it is to just accept. Jus accept what people are. Don’t try to change them or teach them how is better. Just let them be who they are. Don’t try to fix their lives because they are not yours to fix. It is not your responsibility to take care of other lives. However, there is one life that you can take responsibility for, and that is yours. And maybe that will inspire someone, as we like examples more than just theory and instructions. 

Also I believe it is important to give a good feedback, compliment a person and point out the good in them. I know, it is not that easy and sometimes a hard word is all they need. ;) I just want to say, to be kind in the first place. Then you can think if the constructive criticism what’s on your mind is really needed. And it has to be said, as you are not threating the person, but as a suggestion, because it is still their life and you have no power over that. You have power over your life and you are the only one to make decision about that. And make decisions that you like and enjoy. Respect yourself and respect everyone around you – that’s my future utopia. :)

Live your life and enjoy! :)

What do you think? Do you agree with me on the topic about eldery? How easy it is for you to „just accept”? Share in the comments and see you soon! :)

***

Veci cilvēki arī ir cilvēki. Šī ir dīvaina atziņa, jo tik pašsaprotama. Mums, protams,  ir jāciena vecāka gadagājuma cilvēki un jābūt jaukiem pret viņiem, bet viņi vēl aizvien ir pieaugušie. Viņi ir dzīvojuši pieaugušo dzīvi un viņiem ir liela pieredze tajā. Ir teiciens „vecu cilvēku jau neizmainīsi”, bet no otras puses, vai mums ir jāsamierinās ar savu vecvecāku uzvedību un attieksmi? Vai mums ir jārūpējas par veciem cilvēkiem kā par bērniem (Es nerunāju par īpašiem gadījumiem – slimību vai citiem līdzīgiem apstākļiem)? Jo viņi nav bērni. Vienā brīdi viņi vienkārši sāka justies veci un neieinteresēti savā dzīvē. Labi, es neesmu vecs cilvēks un, iespējams, šis ir vienkārši mans jaunieša viedoklis. Es tikai gribu teikt, ka es domāju, ka veci cilvēki vēl aizien var izklaidēties, iziet no mājas, pucēties, blogot vai iet uz kursiem un beidzot apgūt franču valodu vai zīmēšanu. Tas ir atkarīgs no viņiem, vai viņi jūtas veci un žēlo sevi par to, ka mazbēni nezvana vai nenāk ciemos TIK bieži vai viņi ņem visu savās rokās un izmanto izdevību. Laikam tas ir kāda vecmāmiņa es gribu būt, vēl aizvien ieinteresēta dzīvē. +Mūžizglītība palīdz uzturēt prātu svaigu. Dubultieguvums! :)

Bet es saprotu arī, ka mūsu vecvecāki ir no pilnīgi citas paaudzes. Kad viņi bija jauni, viņi darīja lietas daudz citādāk nekā mēs darām tagad. Viņi domā citādāk par dzīvi nekā mēs – kad viņi piedzima uz ielām bija tikai dažas mašīnas, nebija datoru, nebija interneta, nebija mobilo telefonu, nebija milzīgās informācijas plūsmas, kas ir šodien. Varbūt vini dzīvoja daudz rimtāku dzīvi un turpina tā dzīvot arī vecumdienās. Es  jau esmu pieradusi pie aizņemtās, steidzīgās dzīves, kas ir visapkārt. Mašīnas, lidmašīnas, youtube, instagram, twitter, informācija, informācija, informācija! Man patīk arī miers un klusums, kā jūs jau tagad zināt, bet man vajag arī informācijas plūsmu, lai manām smadzenēm arī ir ko darīt. Ātrums liek mums justies dzīviem savā veidā. 

Pieņemt. Šis arī ir vienkāršs, bet nedēļas nogalē mani aizķēra, cik tiešām svarīgi ir pieņemt. Pieņemt cilvēkus tādi, kādi viņi ir. Nemēģinat viņus mainīt vai mācīt kā ir labāk. Nemēģināt labot citu dzīves, ja arī es no malas redzu kā ir labāk. Jo tā nav mana atbildība. Mana atbildība ir dzīvot savu dzīvi vispilnīgākajā tās apmērā, varbūt kādu tas iedvesmos. Jo mums jau vislabāk patīk piemēri, nevis tukša teorija un pamācība. Vienkārši ļaut citiem būt tam, kas viņi ir. 

Es ticu, ka ir svarīgi uzslavēt, atbalstīt, norādīt uz labo otrā cilvēkā. Es zinu, ka reizēm tas nav viegli un reizēm stingrs vārds ir vienīgais, kas vajadzīgs. Es tikai gribu teikt, ka laipnība ir pirmajā vietā Tikai tad var domāt par konstruktīvo kritiku, ko vēlies sniegt un vai tas tiešām ir nepieciešams. Turklāt, tā ir japasniedz tādā veidā, lai neradītu draudus otram cilvēkam, drīzāk kā ieteikums, jo tā vēl aizvien ir viņa dzīve un viņš tāpat darīs kā pašam tīk. Bet Tev ir vara ietekmēt savu dzīvi un tu esi vienīgais, kuram ir vara un spēks pieņemt lēmumus un vadīt to. Tikai TU vari pieņemt tos lēmumus, kas tevi apmierina un ko tu izbaudi. Neviens cits. Cienīsim sevi un cilvēkus sev apkārt – tā ir mana nākotnes utopija. :)

Kā jūs domājat? Vai piekrītat manam viedoklim par vecāka gadagājuma cilvēkiem? Un cik viegli jums ir „vienkārši pieņemt”? Dalieties komentāros un uz drīzu tikšanos! :)

Madara

The celebration and a movie / Svinības un filma

Yesterday in the evening me and my family, we played a game „Latvia” – facts about Latvia. And after that we watched a movie „Dream team 1935” about Latvia national basketball team and how they won the first Europe chempionship. To be honest, I was kind a suprised, that Latvia really did it, but there were obsticles and everything even from the country (government and people were sceptical) itself, no one believed they can do it, but one man was so eager and confident about this idea, that he was not stopable. He was like: „Ok, we have no money, but we’ll think of something; we have no place to train, but we’ll find something; no one believes in us? Who cares, we believe in ourselves”. It was really inspiring how he just didn’t give up when everyone else seems to do it. Also, the movie was so intense that we were watching the staged games as real ones. :D And here comes the sad part, after the movie, they showed real facts about the people in the team and how ther lives developed further and as the movie was just few years before the World War II... Some were enlisted in the army (Red (russian) AND latvian legionary) and died in the war, some were deported to Siberia, one commited suicide in war camp, there are no info about one, whether he died in political jail or somewhere else, some left the country and lived in exile and only ONE survived war, didn’t move anywhere and stayed in Latvia till the end. And this history touch is sad and makes me feel sorry for my ancestors as I don’t think it is fair that young people have to die in war and be deported because they were successful and national. But other than that, great movie. :)

Board game "Latvia", photo from dctiraine

Dream team in the movie, photo from kasjauns

The real dream team in 1935, photo from lasmane (latviešiem - šajā blogā interesants (kritisks) filmas apskats)

What do you do in your country’s national holidays? Stay at home with family or go out? Share your experience in comments! :)

***

Vakar vakarā kopā ar ģimeni uzspēlējām „Latviju” un pēc tam noskatījāmies „Sapņu komandu”, ko rādīja pa LTV1. „Sapņu komanda” ir filma par Latvijas basketbola izlases komandu, kas piedalās pirmajā Eiropas čempionātā un uzvar.  Godīgi sakot, es biju nedaudz pārsteigta par to, bet viegli negāja – bija grūtības un pābaudījumi, ko sagādāja pati valsts (valdība un iedzīvotaji, kas neticēja vai negribēja panākumus). Tomēr viens cilvēks bija tik sajūsināts un pārliecināts par savu ideju, ka nebija apturams. Viņš vienkārši neņēma „nē” kā atbildi. Nav naudas? Kaut ko izdomāsim. Nav vietas kur trenēties? Atradīsim! Neviens mums netic? Nekas, mēs ticam paši sevi! Un ar šādu attieksmi arī viņi uzvarēja. Tas bija ļoti iedvesmojoši, ka viņš vienkārši nepadevās, kad citi jau padevās. Kad kāds no komandas iekarsa dusmās par to, ka valsts vadība, kuru viņi pārstāv, liek šķēršļus un komandu neatbalsta un kāda jēga vispār aizstāvēt tādas valsts godu, viņš atbildēja, ka „Mēs paši esam tā valsts”. Valsts, galvenokārt, ir iedzīvotāji, un iedzīvotāji veido lielāko masu un valsts dvēseli. Arī šodien. Ne jau valdība ir slikta. Paskatieties kā mēs paši uzvedamies, kādu attieksmi paužam ikdienā, cik laipni un godīgi esam. Cik atvērti esam jaunajam, cik gatavi esam citus atbalstīt un iedrošināt. Bet tālāk par filmu. :D Ļoti spraiga un interesanta, jo sekojām līdzi iestudētajām spēlēm, tā kā tās notiktu tagad. Beigās gan iesita skumjā nots, jo atklāja īstos faktus par komandas spēlētājiem un kā viņu dzīves izvērtās pēc tam. Daļu iesauca armijā (gan Sarkanajā, gan Latviešu leģionāros), daļu izsūtīja uz Sibīriju, viens izdarīja pašnāvību kara cietumā, par vienu pat nav ziņas, kur miris (Čekas cietumā vai citur), daļa dzīvi beidza trimdā, bet tikai viens pārdzīvoja karu un deportāciju un dzīvi nodzīvoja Latvijā līdz mūža beigām. Šīs skumjās beigas, liek man just līdzi saviem senčiem un tam, ko viņi ir pārdzīvojuši, jo man neliekas godīgi, ka jauniem, veiksmīgiem, patriotiskiem cilvēkiem ir jāmirst karā vai jātiek izsūtītiem un mocītiem tikai tāpēc, ka viņi bija spējīgi uz kaut ko dzīvē. Tas liek man piebremzēt vēlmi dzīvē kaut ko sasniegt. Jo, kas zina, kas būs nākotnē. Un šādu skumjo stāstu ir pa pilnam. Jautājums, ko mēs varam darīt lietas labā tagad, jo turēt aizvainojumu uz pagātni vai bailes par nākotni ir nevajadzīgi un lieki. Jā, bet jebkurā gadījumā, lieliska filma, iesaku noskatīties! :)

Veiksmīgu pirmo darba dienu pēc brīvdienām un lai sokas! Pastāstiet kāds jums viedoklis vai pārdomas par „Sapņu komandu”! :)

Madara

The 18th of November and my first blog post / 18. novembris un mans pirmais blogieraksts

Today is the 18th of November, the Proclamation day of the Republic of Latvia. Also the day of my first official blog post. ;)

In a few words about the 18th of November - it is a public holiday, here in Latvia, and there are many concerts and activities in every city and town. In the capital of Latvia, Riga (this is where I live most of the time, by the way) on the first half of the day there is a parade and important government people (and „ordinary” people as well) lay flowers at the Freedom Monument. In the Evening a concert takes place by the Freedom Monument and later before the fireworks on the bank of Daugava the National Anthem of  Latvia is sung. It all is very moving and beutiful. :) To this event I have been just once, as I am not a fan of mass events.

Freedom Monument of Latvia, photo from wikipedia .

Torchlight procession in November 18th in 2008. I participated. ;) Also yu can see the flag of Latvia :).

Before the fireworks on the embankment of Daugava in 2009.

This year we have four free days, from Saturday to Tuesday, so I am staying at my parents house near Tukums and enjoying the country side and fresh air. I love the peace and quite that you can find here. A lot less cars and exhaust fumes and much more green grass (yup, in November) and trees. Also I like to be close to the ground. :D I think I would not enjoy living in a penthouse in a high floor. Except for the view of course, I adore seeing far and  feeling like a bird in the sky, but nevertheless I like to be able to touch the ground in the morning wearing my pyjamas or yoga pants, if I like.

It’s all for today, Have a great Tuesday! :) And you are welcome to share your stories of National holidays of your contry in the comments! :)

***

Latviešu auditorijai jau ir skaidrs, kas šodien ir par dienu, 18.novembris, Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Jums noteikti ir arī diezgan laba izpratne par to kādas aktivitātes piedāvā gan Rīga, gan citas pilsētas, tāpēc to es nemaz neaprakstīšu, bet teikšu: „Sveiciens svētkos! :)”

Šajās četrās brīvdienās ciemojos savu vecāku mājās netālu no Tukuma. Izbaudu svaigo gaisu un lauku dabu. Man tik ļoti patīk miers un klusums, ko piedāvā Latvijas lauki. Šeit ir daudz mazāk izplūdes gāžu un vairāk zaļas zāles un koku. Un man patīk būt tuvāk zemei. :D Es nemaz nekāroju dzīvot prestižā pēdējā stāva dzīvoklī, kaut kur ļoti augstu virs zemes. Protams, atskaitot skaisto skatu - mani sajūsmina redzēt tālu un justies kā putnam debesīs. Lai vai kā, man tīri labi patīk iespēja pieskarties zemei jau no agra rīta, ja vēlos.

Šodienai tas arī viss, lai Jums lieliski svētki! :) Un pastāstiet kā nosvinējāt! :)

Madara 
Follow my blog with Bloglovin