Old people are still
people. This is a weird one, as it is so obvious. We have to respect the eldery and be nice to
them, that’s for sure, but they are still grownups. They have lived a grownup
life for a long time and have had a lot of experience. There is a saying that „you
can’t change an old man”, but on the other hand, do we have to put up with
every behaviour our grandparents come up with? I mean, do we have to take care
of old people as they are children? (I am not reffering to special cases when
there is an illness or some special condition). Because they are not. At one
point they just started to feel old and not interested in caring about their
life. Ok, I am no old people and I do not rule out that this is just my
youngself opinion. I just want to say, that I think, old people (grandparents
age) still can have fun, go out, dress up, even blog or take some courses and
finally learn some french or drawing. It is up to them, do they feel old and
sorry for themselves that grandchildren don’t call or visit THAT often or do
they go out and GRAB A SPOON ( as Ross from „Friends” once said ;) ). Guess, that is
what kind of grandma I wanna be, still interested in life. + Life long learning
keeps the mind young. A win – win! :)
But I understand that
eldery are different generation. When they were young, they did things so
much differently than we do now. They just think unlike us about life - when
they were born, there were just a few cars on the streets, no computers, no
internet, no mobile phones, none of the big information flow that is nowdays.
Maybe they just lived more calm lives and keep living them as eldery. Me – I have
already got used to the busy, fast life that is around. Cars, planes, youtube,
instagram, twitter, info, info, info! I like peace and quite, how you already
now, but I need the information flow as well, to feel like my brain has
something to do too. :) Speed makes us feel alive in some way.
Photo from thepoke |
Accept. This is an
easy one too. It just clicked me over the weekend how important it is to just
accept. Jus accept what people are. Don’t try to change them or teach them how
is better. Just let them be who they are. Don’t try to fix their lives because
they are not yours to fix. It is not your responsibility to take care of other
lives. However, there is one life that you can take responsibility for, and
that is yours. And maybe that will inspire someone, as we like examples more
than just theory and instructions.
Also I believe it is important to give a good feedback,
compliment a person and point out the good in them. I know, it is not that easy
and sometimes a hard word is all they need. ;) I just want to say, to be kind in
the first place. Then you can think if the constructive criticism what’s on
your mind is really needed. And it has to be said, as you are not threating the
person, but as a suggestion, because it is still their life and you have no
power over that. You have power over your life and you are the only one to make
decision about that. And make decisions that you like and enjoy. Respect yourself
and respect everyone around you – that’s my future utopia. :)
What do you think? Do you agree with me on the topic about
eldery? How easy it is for you to „just accept”? Share in the comments and see
you soon! :)
***
Veci cilvēki arī ir
cilvēki. Šī ir dīvaina atziņa, jo tik pašsaprotama. Mums, protams, ir jāciena vecāka gadagājuma cilvēki un jābūt
jaukiem pret viņiem, bet viņi vēl aizvien ir pieaugušie. Viņi ir dzīvojuši
pieaugušo dzīvi un viņiem ir liela pieredze tajā. Ir teiciens „vecu cilvēku jau
neizmainīsi”, bet no otras puses, vai mums ir jāsamierinās ar savu vecvecāku
uzvedību un attieksmi? Vai mums ir jārūpējas par veciem cilvēkiem kā par bērniem
(Es nerunāju par īpašiem gadījumiem – slimību vai citiem līdzīgiem apstākļiem)?
Jo viņi nav bērni. Vienā brīdi viņi vienkārši sāka justies veci un
neieinteresēti savā dzīvē. Labi, es neesmu vecs cilvēks un, iespējams, šis ir
vienkārši mans jaunieša viedoklis. Es tikai gribu teikt, ka es domāju, ka veci
cilvēki vēl aizien var izklaidēties, iziet no mājas, pucēties, blogot vai iet
uz kursiem un beidzot apgūt franču valodu vai zīmēšanu. Tas ir atkarīgs no
viņiem, vai viņi jūtas veci un žēlo sevi par to, ka mazbēni nezvana vai nenāk ciemos
TIK bieži vai viņi ņem visu savās rokās un izmanto izdevību. Laikam tas ir kāda
vecmāmiņa es gribu būt, vēl aizvien ieinteresēta dzīvē. +Mūžizglītība palīdz
uzturēt prātu svaigu. Dubultieguvums! :)
Bet es saprotu arī, ka mūsu vecvecāki ir no pilnīgi citas
paaudzes. Kad viņi bija jauni, viņi darīja lietas daudz citādāk nekā mēs darām
tagad. Viņi domā citādāk par dzīvi nekā mēs – kad viņi piedzima uz ielām bija
tikai dažas mašīnas, nebija datoru, nebija interneta, nebija mobilo telefonu,
nebija milzīgās informācijas plūsmas, kas ir šodien. Varbūt vini dzīvoja daudz
rimtāku dzīvi un turpina tā dzīvot arī vecumdienās. Es jau esmu pieradusi pie aizņemtās, steidzīgās
dzīves, kas ir visapkārt. Mašīnas, lidmašīnas, youtube, instagram, twitter,
informācija, informācija, informācija! Man patīk arī miers un klusums, kā jūs
jau tagad zināt, bet man vajag arī informācijas plūsmu, lai manām smadzenēm arī
ir ko darīt. Ātrums liek mums justies dzīviem savā veidā.
Pieņemt. Šis arī
ir vienkāršs, bet nedēļas nogalē mani aizķēra, cik tiešām svarīgi ir pieņemt.
Pieņemt cilvēkus tādi, kādi viņi ir. Nemēģinat viņus mainīt vai mācīt kā ir
labāk. Nemēģināt labot citu dzīves, ja arī es no malas redzu kā ir labāk. Jo tā
nav mana atbildība. Mana atbildība ir dzīvot savu dzīvi vispilnīgākajā tās
apmērā, varbūt kādu tas iedvesmos. Jo mums jau vislabāk patīk piemēri, nevis tukša
teorija un pamācība. Vienkārši ļaut citiem būt tam, kas viņi ir.
Es ticu, ka ir svarīgi uzslavēt, atbalstīt, norādīt uz labo
otrā cilvēkā. Es zinu, ka reizēm tas nav viegli un reizēm stingrs vārds ir
vienīgais, kas vajadzīgs. Es tikai gribu teikt, ka laipnība ir pirmajā vietā Tikai
tad var domāt par konstruktīvo kritiku, ko vēlies sniegt un vai tas tiešām ir
nepieciešams. Turklāt, tā ir japasniedz tādā veidā, lai neradītu draudus otram
cilvēkam, drīzāk kā ieteikums, jo tā vēl aizvien ir viņa dzīve un viņš tāpat darīs
kā pašam tīk. Bet Tev ir vara ietekmēt savu dzīvi un tu esi vienīgais, kuram ir
vara un spēks pieņemt lēmumus un vadīt to. Tikai TU vari pieņemt tos lēmumus,
kas tevi apmierina un ko tu izbaudi. Neviens cits. Cienīsim sevi un cilvēkus
sev apkārt – tā ir mana nākotnes utopija. :)
Kā jūs domājat? Vai piekrītat manam viedoklim par vecāka
gadagājuma cilvēkiem? Un cik viegli jums ir „vienkārši pieņemt”? Dalieties
komentāros un uz drīzu tikšanos! :)
Madara
Aii, ceru Tavus ierakstus pievienojamies redzēt bieži. Kvalitāte gan >> kvantitāte, bet ir forši un vērtīgi raisīt arī pārdomas arī savā prātā. Šovakar ir daudz, paldies (kārtējais "Paldies!" šovakar gan, bet es vēl aizvien domāju, ka laba daudz vajag)!
ReplyDeleteKā jau droši vien arī esi novērojusi, vienīgais cilvēks, kas Tevi var mainīt, esi Tu pati. Un pārsvarā tāda pati iezīme ir arī apkārtējiem. Viņi mainīties var tikai paši, tāpēc, manuprāt, "pieņemt" ir vienīgā izvēle.
Turklāt vieglāk ir mainīties pašam un iemācīties pieņemt apkārtējos tādus, kādi viņi ir, nekā censties veltīgi izlietot savu enerģiju ar centieniem mainīt tos, kas apkārt. Lai viegli! :)
Man ir liels prieks par Taviem "Paldies", jo paldies ir ļoti svarīgi. Pateicība, ko, man liekas, mums sanāk biežāk aizmirst nekā atcerēties.. un PALDIES par lielo atsaucību! :))) Novērtēju Tavas labās īpašības - aktivitāti un vēlmi iesaistīties, + dziļās pādomas! :))
Delete