Some of the latest recognitions / Pēdējā laika atziņas

Old people are still people. This is a weird one, as it is so obvious.  We have to respect the eldery and be nice to them, that’s for sure, but they are still grownups. They have lived a grownup life for a long time and have had a lot of experience. There is a saying that „you can’t change an old man”, but on the other hand, do we have to put up with every behaviour our grandparents come up with? I mean, do we have to take care of old people as they are children? (I am not reffering to special cases when there is an illness or some special condition). Because they are not. At one point they just started to feel old and not interested in caring about their life. Ok, I am no old people and I do not rule out that this is just my youngself opinion. I just want to say, that I think, old people (grandparents age) still can have fun, go out, dress up, even blog or take some courses and finally learn some french or drawing. It is up to them, do they feel old and sorry for themselves that grandchildren don’t call or visit THAT often or do they go out and GRAB A SPOON ( as Ross from „Friends” once said ;) ). Guess, that is what kind of grandma I wanna be, still interested in life. + Life long learning keeps the mind young. A win – win! :)

 But I understand that eldery are different generation. When they were young, they did things so much differently than we do now. They just think unlike us about life - when they were born, there were just a few cars on the streets, no computers, no internet, no mobile phones, none of the big information flow that is nowdays. Maybe they just lived more calm lives and keep living them as eldery. Me – I have already got used to the busy, fast life that is around. Cars, planes, youtube, instagram, twitter, info, info, info! I like peace and quite, how you already now, but I need the information flow as well, to feel like my brain has something to do too. :) Speed makes us feel alive in some way.

Photo from thepoke

Accept. This is an easy one too. It just clicked me over the weekend how important it is to just accept. Jus accept what people are. Don’t try to change them or teach them how is better. Just let them be who they are. Don’t try to fix their lives because they are not yours to fix. It is not your responsibility to take care of other lives. However, there is one life that you can take responsibility for, and that is yours. And maybe that will inspire someone, as we like examples more than just theory and instructions. 

Also I believe it is important to give a good feedback, compliment a person and point out the good in them. I know, it is not that easy and sometimes a hard word is all they need. ;) I just want to say, to be kind in the first place. Then you can think if the constructive criticism what’s on your mind is really needed. And it has to be said, as you are not threating the person, but as a suggestion, because it is still their life and you have no power over that. You have power over your life and you are the only one to make decision about that. And make decisions that you like and enjoy. Respect yourself and respect everyone around you – that’s my future utopia. :)

Live your life and enjoy! :)

What do you think? Do you agree with me on the topic about eldery? How easy it is for you to „just accept”? Share in the comments and see you soon! :)

***

Veci cilvēki arī ir cilvēki. Šī ir dīvaina atziņa, jo tik pašsaprotama. Mums, protams,  ir jāciena vecāka gadagājuma cilvēki un jābūt jaukiem pret viņiem, bet viņi vēl aizvien ir pieaugušie. Viņi ir dzīvojuši pieaugušo dzīvi un viņiem ir liela pieredze tajā. Ir teiciens „vecu cilvēku jau neizmainīsi”, bet no otras puses, vai mums ir jāsamierinās ar savu vecvecāku uzvedību un attieksmi? Vai mums ir jārūpējas par veciem cilvēkiem kā par bērniem (Es nerunāju par īpašiem gadījumiem – slimību vai citiem līdzīgiem apstākļiem)? Jo viņi nav bērni. Vienā brīdi viņi vienkārši sāka justies veci un neieinteresēti savā dzīvē. Labi, es neesmu vecs cilvēks un, iespējams, šis ir vienkārši mans jaunieša viedoklis. Es tikai gribu teikt, ka es domāju, ka veci cilvēki vēl aizien var izklaidēties, iziet no mājas, pucēties, blogot vai iet uz kursiem un beidzot apgūt franču valodu vai zīmēšanu. Tas ir atkarīgs no viņiem, vai viņi jūtas veci un žēlo sevi par to, ka mazbēni nezvana vai nenāk ciemos TIK bieži vai viņi ņem visu savās rokās un izmanto izdevību. Laikam tas ir kāda vecmāmiņa es gribu būt, vēl aizvien ieinteresēta dzīvē. +Mūžizglītība palīdz uzturēt prātu svaigu. Dubultieguvums! :)

Bet es saprotu arī, ka mūsu vecvecāki ir no pilnīgi citas paaudzes. Kad viņi bija jauni, viņi darīja lietas daudz citādāk nekā mēs darām tagad. Viņi domā citādāk par dzīvi nekā mēs – kad viņi piedzima uz ielām bija tikai dažas mašīnas, nebija datoru, nebija interneta, nebija mobilo telefonu, nebija milzīgās informācijas plūsmas, kas ir šodien. Varbūt vini dzīvoja daudz rimtāku dzīvi un turpina tā dzīvot arī vecumdienās. Es  jau esmu pieradusi pie aizņemtās, steidzīgās dzīves, kas ir visapkārt. Mašīnas, lidmašīnas, youtube, instagram, twitter, informācija, informācija, informācija! Man patīk arī miers un klusums, kā jūs jau tagad zināt, bet man vajag arī informācijas plūsmu, lai manām smadzenēm arī ir ko darīt. Ātrums liek mums justies dzīviem savā veidā. 

Pieņemt. Šis arī ir vienkāršs, bet nedēļas nogalē mani aizķēra, cik tiešām svarīgi ir pieņemt. Pieņemt cilvēkus tādi, kādi viņi ir. Nemēģinat viņus mainīt vai mācīt kā ir labāk. Nemēģināt labot citu dzīves, ja arī es no malas redzu kā ir labāk. Jo tā nav mana atbildība. Mana atbildība ir dzīvot savu dzīvi vispilnīgākajā tās apmērā, varbūt kādu tas iedvesmos. Jo mums jau vislabāk patīk piemēri, nevis tukša teorija un pamācība. Vienkārši ļaut citiem būt tam, kas viņi ir. 

Es ticu, ka ir svarīgi uzslavēt, atbalstīt, norādīt uz labo otrā cilvēkā. Es zinu, ka reizēm tas nav viegli un reizēm stingrs vārds ir vienīgais, kas vajadzīgs. Es tikai gribu teikt, ka laipnība ir pirmajā vietā Tikai tad var domāt par konstruktīvo kritiku, ko vēlies sniegt un vai tas tiešām ir nepieciešams. Turklāt, tā ir japasniedz tādā veidā, lai neradītu draudus otram cilvēkam, drīzāk kā ieteikums, jo tā vēl aizvien ir viņa dzīve un viņš tāpat darīs kā pašam tīk. Bet Tev ir vara ietekmēt savu dzīvi un tu esi vienīgais, kuram ir vara un spēks pieņemt lēmumus un vadīt to. Tikai TU vari pieņemt tos lēmumus, kas tevi apmierina un ko tu izbaudi. Neviens cits. Cienīsim sevi un cilvēkus sev apkārt – tā ir mana nākotnes utopija. :)

Kā jūs domājat? Vai piekrītat manam viedoklim par vecāka gadagājuma cilvēkiem? Un cik viegli jums ir „vienkārši pieņemt”? Dalieties komentāros un uz drīzu tikšanos! :)

Madara