The celebration and a movie / Svinības un filma

Yesterday in the evening me and my family, we played a game „Latvia” – facts about Latvia. And after that we watched a movie „Dream team 1935” about Latvia national basketball team and how they won the first Europe chempionship. To be honest, I was kind a suprised, that Latvia really did it, but there were obsticles and everything even from the country (government and people were sceptical) itself, no one believed they can do it, but one man was so eager and confident about this idea, that he was not stopable. He was like: „Ok, we have no money, but we’ll think of something; we have no place to train, but we’ll find something; no one believes in us? Who cares, we believe in ourselves”. It was really inspiring how he just didn’t give up when everyone else seems to do it. Also, the movie was so intense that we were watching the staged games as real ones. :D And here comes the sad part, after the movie, they showed real facts about the people in the team and how ther lives developed further and as the movie was just few years before the World War II... Some were enlisted in the army (Red (russian) AND latvian legionary) and died in the war, some were deported to Siberia, one commited suicide in war camp, there are no info about one, whether he died in political jail or somewhere else, some left the country and lived in exile and only ONE survived war, didn’t move anywhere and stayed in Latvia till the end. And this history touch is sad and makes me feel sorry for my ancestors as I don’t think it is fair that young people have to die in war and be deported because they were successful and national. But other than that, great movie. :)

Board game "Latvia", photo from dctiraine

Dream team in the movie, photo from kasjauns

The real dream team in 1935, photo from lasmane (latviešiem - šajā blogā interesants (kritisks) filmas apskats)

What do you do in your country’s national holidays? Stay at home with family or go out? Share your experience in comments! :)

***

Vakar vakarā kopā ar ģimeni uzspēlējām „Latviju” un pēc tam noskatījāmies „Sapņu komandu”, ko rādīja pa LTV1. „Sapņu komanda” ir filma par Latvijas basketbola izlases komandu, kas piedalās pirmajā Eiropas čempionātā un uzvar.  Godīgi sakot, es biju nedaudz pārsteigta par to, bet viegli negāja – bija grūtības un pābaudījumi, ko sagādāja pati valsts (valdība un iedzīvotaji, kas neticēja vai negribēja panākumus). Tomēr viens cilvēks bija tik sajūsināts un pārliecināts par savu ideju, ka nebija apturams. Viņš vienkārši neņēma „nē” kā atbildi. Nav naudas? Kaut ko izdomāsim. Nav vietas kur trenēties? Atradīsim! Neviens mums netic? Nekas, mēs ticam paši sevi! Un ar šādu attieksmi arī viņi uzvarēja. Tas bija ļoti iedvesmojoši, ka viņš vienkārši nepadevās, kad citi jau padevās. Kad kāds no komandas iekarsa dusmās par to, ka valsts vadība, kuru viņi pārstāv, liek šķēršļus un komandu neatbalsta un kāda jēga vispār aizstāvēt tādas valsts godu, viņš atbildēja, ka „Mēs paši esam tā valsts”. Valsts, galvenokārt, ir iedzīvotāji, un iedzīvotāji veido lielāko masu un valsts dvēseli. Arī šodien. Ne jau valdība ir slikta. Paskatieties kā mēs paši uzvedamies, kādu attieksmi paužam ikdienā, cik laipni un godīgi esam. Cik atvērti esam jaunajam, cik gatavi esam citus atbalstīt un iedrošināt. Bet tālāk par filmu. :D Ļoti spraiga un interesanta, jo sekojām līdzi iestudētajām spēlēm, tā kā tās notiktu tagad. Beigās gan iesita skumjā nots, jo atklāja īstos faktus par komandas spēlētājiem un kā viņu dzīves izvērtās pēc tam. Daļu iesauca armijā (gan Sarkanajā, gan Latviešu leģionāros), daļu izsūtīja uz Sibīriju, viens izdarīja pašnāvību kara cietumā, par vienu pat nav ziņas, kur miris (Čekas cietumā vai citur), daļa dzīvi beidza trimdā, bet tikai viens pārdzīvoja karu un deportāciju un dzīvi nodzīvoja Latvijā līdz mūža beigām. Šīs skumjās beigas, liek man just līdzi saviem senčiem un tam, ko viņi ir pārdzīvojuši, jo man neliekas godīgi, ka jauniem, veiksmīgiem, patriotiskiem cilvēkiem ir jāmirst karā vai jātiek izsūtītiem un mocītiem tikai tāpēc, ka viņi bija spējīgi uz kaut ko dzīvē. Tas liek man piebremzēt vēlmi dzīvē kaut ko sasniegt. Jo, kas zina, kas būs nākotnē. Un šādu skumjo stāstu ir pa pilnam. Jautājums, ko mēs varam darīt lietas labā tagad, jo turēt aizvainojumu uz pagātni vai bailes par nākotni ir nevajadzīgi un lieki. Jā, bet jebkurā gadījumā, lieliska filma, iesaku noskatīties! :)

Veiksmīgu pirmo darba dienu pēc brīvdienām un lai sokas! Pastāstiet kāds jums viedoklis vai pārdomas par „Sapņu komandu”! :)

Madara