4. Forgiveness / Piedošana

Hi, everyone! :) Sorry for not posting yesterday, busy day it was. ;)

Today I wanted to share some insights about forgiveness. Forgiveness is something we want to hear, something we want other to give us or even we want to give it to ourselves, something what is so hard to do, when someone else asks for it. And something what is really hard to ask for. A powerful weapon and a key to happy life – forgiveness.

With forgiveness we put away our anger, we put away our expectation and don’t hang on to the past. We let the past be in its right place, somewhere behind. To truly forgive is to let go. And it is not always that easy, I think everyone knows it. But when you do it, you are finally free, because you are not dragging yourself down anymore with unnecessary weight of hard feelings. Forgiveness is to stop counting on the past experiences as they are going to repeat again and again. But why it is so easy to be angry, why it feels so comfortable to be angry but so uncomfortable to forgive and let go? Maybe because we feel like a person who hurt us needs to be punished. Maybe we don’t want to feel vulnerable or look stupid. Maybe we want the person to feel as bad as we felt, so we send them bad thoughts and punish them as we can. Not forgiving is always living in the shadow of others, in the shadow of those who hurt you.

I think, forgiveness is a true Christmas quality. Forgiveness frees a lot of people, forgiveness takes of the chest the heavy rock of guilt and anger. Forgiveness is to let yourself love and trust again. It is to give yourself and others a new start. Forgiveness is to accept people as they are, as you can’t change them (a little I wrote about it in this post). A lot of misunderstanding comes from looking at things just one way, your way. You forget that people are different, you forget that people make mistakes (as well as you!), you forget that people have had different lives and experiences, that make them do certain things.

So, be happy with yourself and forgive! :) Forgive yourself, your parents, your friends and relatives, your schoolmates and teachers, bosses and ex-bosses, forgive that man who took your seat in the bus and the lady who went in front of you in the line. Life is much more lighter with forgiveness in it! :)

How about you? Do you forgive easily and do you truly forgive (not just say it „I forgive you”, but still keep thinking about it and blaming)?

Don’t forget to guess what’s in the picture! ;) (as you all have been very active in the previous guesses! :D)

Have a great day, you, great people! :)

 ***

Sveiki, visiem! :) Piedodiet, ka vakar izlaidu ierakstu, aizņemta diena bija! :)

Šodien es gribēju dalīties domās par piedošanu. Piedošana ir kaut kas, ko mēs gribam dzirdēt; kaut kas, ko mēs gribam, lai citi mums sniedz; kaut kas, ko mēs gribam sniegt sev un kaut kas, ko ir tik grūti izdarīt, kad kāds lūdz pēc tās. Un kaut kas, ko ir tik grūti lūgt. Tas ir spēcīgs ierocis un atslēga uz laimīgu dzīvi.

Piedodot mēs noliekam malā savas dusmas, mēs noliekam malā savas gaidas un nepieķeramies pagātnei. Mēs ļaujam tai būt tās īstajā vietā kur tai jābūt, kaut kur aizmugurē. Pa īstam piedot ir palaist vaļā. Un tas ne vienmēr ir viegli, es domāju, ka visi to zina. Bet, kad tu to izdari, tu esi beidzot brīvs, jo vairs nevelc pats sevi uz leju turoties pie nevajadzīgā smaguma dusmīgu, aizvainotu domu veidolā. Piedošana ir beigt gaidīt, ka pagātnes pieredzes atkārtosies tieši tāpat atkal un atkal. Bet kāpēc ir tik viegli būt dusmīgam, kāpēc būt dusmīgam liekas tik ērti, bet piedot tik neērti? Varbūt tāpec, ka mums liekas, ka cilvēkam, kurš mūs sāpināja, arī ir jācieš. Varbūt mēs negribas izskatīties ievainojami vai muļķi. Varbūt mēs gribam, lai cilvēks jūtas tik pat slikti, kā mēs jutāmies, tāpēc mēs sūtam viņam sliktas domas un sodam kā mākam. Bet varbūt... mums patīk ciest un varbūt mēs jūtamies tā, ka negribam justies labāk, jo tad vairs nebūsim tik īpaši, mums vairs nebūs tā traģiskā piesitiena, kas liek justies, kā sērdienītei vai trešajam tēva dēlam (ļoti populāri latviešu folklorā), pret kuriem visi izturas netaisni, bet beigās, kāds labvēlis uzdāvina viņiem zelta pili un laimīgu dzīvi, par to, ka viņš visu dzīvi pirms tam ir cietis. Patiesība ir tāda, ka ne jau par ciešanām viņus apbalvo, bet skaidro sirdi, kas ir pilna piedošanas. Nepiedot nozīmē vienmēr dzīvot to cilvēku ēna, kas nodarīja tev pāri.

Es domāju, ka piedošana ir īsta Ziemassvētku īpašība. Piedošana atbrīvo un noņem no krūtīm smago vainas un dusmu akmeni. Piedošana ļauj tev  atkal mīlēt un uzticēties. Piedod ir atļaut sev un citiem jaunu sākumu. Piedošana ir pieņemt cilvēkus tādi, kādi viņi ir, jo nav mūsu varā citus izmainīt (mazliet par to es rakstīju jau šeit). Daudz nesaprašanās rodas no skatīšanās uz notikumiem tikai no vienas perspektīvas, savējās. Reizēm aizmirstam, ka cilvēki ir atsķirīgi, aizmirstam, ka cilvēki pieļauj kļūdas (tāpat kā mēs!!), aizmirtam, ka citiem cilvēkiem ir bijušas citādākas dzīves pieredzes, kas liek viņiem šodien rīkoties konkrētos veidos.

Tad, nu, esiet laimīgi ar sevi un piedodiet! :) Piedodiet sev, saviem vecākiem, draugiem un radiniekiem, skolasbiedriem un skolotājiem, bosiem un bijušajiem bosiem, piedodiet vīrietim, kurš ieņēma jūsu brīvo vietu autobusā un sievietei, kura pielīda priekšā rindā. Dzīve ir daudz vieglāka un gaišāka, kad tajā mīt piedošana! :)

Kā ir ar jums? Vai jūs piedodat viegli un, kad piedodat, vai piedodat no visas sirds (nevis tikai sakāt, ka piedodat, bet īstenībā turpināt par to domāt un vainot)?

Atcerieties izteikt minējumus, kas redzams attēlā! ;) (Jo jūsu iepriekšējā aktivitāte ir mežonīga! :D)

Lai jums lieliska diena, lieliskie cilvēki! :)

Madara